Autortiesību nākotne interneta pirātisma laikmetā

Intelektuālā īpašuma tiesību vai pat īstu tiesību kur vajag vin pārbaude, vai autortiesību, likumi dod tiesības kreatīvā satura autoriem kontrolēt sava darba tālāku izplatīšanu un saņemt par to atlīdzību. Pirmie autortiesību likumi tika izdoti Eiropā, 17. gadsimta beigās un 18. gadsimta sākumā. Šo likumu izdošanu veicināja tā laika jaunā tehnoloģija – Johana Gūtenberga izgudrotā iespiedprese un grāmatu autoru bailes zaudēt ienākumus no viņu daiļdarbu tirdzniecības. Jau pirms trīssimt gadiem, likuma burtā tika iekalts, ka eksistē tādi radoši produkti kā grāmatas, un, to īstā vērtība slēpjas, to saturā, tātad tekstā, kas uzdrukāts uz grāmatu lapaspusēm, nevis papīra makulatūrā un ādas vākos vien. Arī mūsdienās autortiesību uzstādījums paliek nemainīgs, ir tie, kuri veido radošo saturu un ir tie, kas vēlas to iegūt neatalgojot veidotājus. Bet vai informācijas aprites tehnoloģijām, mainoties līdz nepazīšanai, šāda prasība ir reāli nodrošināma?

Mūsdienu cīņa ar interneta pirātismu atgādina senas pasakas bruņiniekiem, kuri cīnījās ar daudzgalvainiem pūķiem, kuru katras nocirstās galvas vietā izauga divas citas. Labs piemērs ir Google piederošā video-koplietošanas vietne Youtube.com, kurā ar dzelzs dūri valda ASV ierakstu industrijas asociācija. Tiklīdz ierakstu studija leģitīmi augšupielādē mūzikas klipu, uz kuru tai pieder tiesības, Google tiešsaistes instrumenti automātiski sameklē un kopē visas šā produkta kopijas. Lai apietu šo šķērsli, vairāki Youtube lietotāji ir sākuši likt autortiesību aizsargātus videoklipus, ar kaķiem, kuri skatās televizoru, bet televizorā tiek atskaņots aizsargātais videoklips ar samazinātu izšķirtspēju. Rezultātā Google izstrādātais algoritms nespēj klipā atrast autortiesību pārkāpumu, tas redz tikai kaķi, kas skatās televizoru.

Tāpat 2012. gadā, pēc mēnešiem ilgas tiesāšanās, vairāku valstu autoritatīvie orgāni, uzvarēja prāvā pret thepiratebay.org, faili dalīšanas portāla, kuru lietotāju skaits ir mērāms desmitos miljonu, un bloķēja savu iedzīvotāju iespējas apmeklēt vietni. Kā atbildes gājienu tiesas prāvai, Pirate Bay uztina kodu, kas darbina visu pirātu vietni, un piedāvāja to bez maksas jebkuram, kurš būtu gatavs to ierakstīt un palaist uz saviem serveriem. Rezultātā, tagad ir simtiem pirātiskās vietnes versiju uz simtiem serveru visā pasaulē. Varas iestādēm nocērtot vienu pirātu pūķa galvu, vietā izauga simtiem jaunu. Lai arī ierakstu kompānijas un varas iestādes uzskata, ka cīņā pret interneta pirātismu, lēnām tiek izcīnīta uzvara, realitātē pirāti vienmēr ir tiem vienu soli priekšā. Pirātu izdomu un neatlaidību apliecina arī Pirate Bay līdzdalībnieka, hakera, kurš slēpjas aiz segvārda Misters Spoks, ieraksts savā blogā, īsi pēc tiesu darbiem 2012. gadā, kurā pirāts zīmēja nākotnes vīziju, kurā ar autortiesībām aizsargāto saturu pārnēsās droni, kas kārotās dziesmas un televīzijas seriālu sērijas nogādās lietotājiem ar bezvadu radiosignālu palīdzību.

Ņemot vērā arvien augošās pirātu iespējas un varas iestāžu nespēju uz tām laicīgi reaģēt, pēdējo gadu laikā, māksliniekiem ir nācies samierināties ar krietni mazāku atalgojumu, nekā tas bija ierasts agrāk. Piemēram 2014. gada populārākā dziesma Teilores Sviftas – Shake it, mūzikas straumēšanas vietnē Spotify tika atskaņota, 46 miljonu reižu, bet pati Svifta no tā ieguva vien 300 tūkstošus ASV dolāru. Iespējams, ka mēs jau esam piedzīvojuši mūzikas industrijas zelta laikmeta beigas. Laiki, kad mūzikas ieraksts bija fizisks priekšmets, ko patērētājs iegādājas un lieto, ir teju aizgājuši un mūsdienas mākslinieks, kā tirgus dalībnieks, vairāk atgādina renesanses bardu dziesminieku, kuram garām gājēji nomet pa kapeikai, ja tam meldiņš iet pie sirds.