Oskara Kalpaka dzīve

Svarīgi ir apzināties, ka ikviens no mums ar savu darbību var izmainīt savas tautas likteni, nākotni. Tieši to apzināti vai neapzināti izdarīja pulkvedis Oskars Kalpaks. Arī viņa paša dzīve bija notikumiem bagāta, kā arī viņa ieguldījums visas nācis liktenī ir nenoliedzams. Viņam ir bijusi pozitīva ietekme uz dažādiem aspektiem Latvijas un latviešu dzīvē (par to vairāk raksta portāls www.KazinoPro.gr).

Kalpaks dzimis 1882.gada 6.janvārī Cēsu apriņķa Meirānu pagastā, Zvaigznes dienā. Viņa dzīves sākums ved atpakaļ, tajos neizprotamajos un sarežģītajos apstākļos un notikumos, tāpēc uzskatu, ka zināt, kas bija O. Kalpaks, ir katra sevis cienoša Latvijas pilsoņa pienākums.

Nākdams no pieticīgas ģimenes, O.Kalpaks izvēlējās dienestu Krievijas impērijas armijā. Par iemeslu šim lēmumam bija tas, ka tas neprasīja finansiālus izdevumus. Laikā, kad Latvijai bija nepieciešama palīdzība, viņš bija gatavs to sniegt. 1918. gada decembrī, pēc Ārlietu Ministrijas uzaicinājuma, Kalpaks izveidoja Latviešu atsevišķo bataljonu. Svarīgākais tomēr tas, ka visi karotāji bija ar stipru nacionālu nostāju un uzticīgi varonīgajam pulkvedim. Komunisti devās cauri Rīgai, lauzās tālāk Zemgalē un cerēja sagrābt arī Kurzemi, taču, Kalpakam bija stingra nostāja, ka tos nedrīkst laist tālāk par straujo Ventu. Līdztekus izdevās strauji pastiprināt Pulkveža Kalpaka vienības ar brašajiem Kurzemes jaunekļiem, kas bija ar spēcīgu nacionālu degsmi un spraigu cīņas garu. Viņi skaitliski ievērojami vairoja armijas sastāvu. 1919. gada 3. marts bija nozīmīga diena: visas vienības Pulkveža Kalpaka vadībā cēlās uzbrukumā pret komunistiem. Vāciešiem gan maz interesēja tiešā Latvijas atbrīvošana: tie kauju turpinājumā cerēja par jaunu nostiprināties Latvijā un visā Baltijā, piepildot ilgas pēc bijušās vācu muižniecības.

Pirmo cīņu asums spēcīgi satrieca komunistus, un tie pārsteigti atkāpās, bet liktenīgais 6. marts izrāva jauno varonīgo Pulkvedi Kalpaku no savējo rindām. Pulkvedis Kalpaks fiziski tika izslēgts no cīņu lauka un pārcēlās pie garu pasaules cīnītājiem, taču ir vēlēšanās atkal un atkal pieminēt, ko pēc tam runāja viņa paša karotāji, manīdami paniskās bailēs bēgošo ienaidnieku: it kā Kalpaka gars viesis bailes ienaidniekam. Pats Kalpaks nepiedzīvoja savu agrāko pareģojumu par atgriešanos, tomēr Kalpaka cietā nacionālā stāja dziļi iedvesmoja viņa cīnītājus un realizējās Kalpaka ciešā pārliecība, ka Latvija tiks atbrīvota no visiem ienaidniekiem un kļūs brīva. Par spīti daudzu neticībai, Kalpaks ticēja savai valstij. Viņš nodzīvoja samērā īsu mūžu, bet lieliem notikumiem piepildītu. Pat pēc nāves, pulkvedis tika “apbalvots” ar Lāčplēša kara ordeni. Tas ir Latvijas brīvības cīņu visaugstākais apbalvojums. Parasti cilvēkus novērtē tieši pēc to nāves un Kalpaks nebija izņēmums. Kalpaks tā arī neuzzināja to, ka cīņas beidzās ar brīvības atgūšanu, kas gan kā izrādās vēlāk bija neilga. Droši vien O. Kalpaks būtu lepns par tautas saziedotajiem līdzekļiem celto pieminekli. Kalpaks ar savu vienību pierādīja cilvēku drosmi, profesionālismu pieticīgos apstākļos un aprīkojumā, patriotismu un ticību savai valstij. Var droši uzskatīt, ka Kalpaks ne vien motivēja karavīrus, bet arī tautu, cēla tās pašapziņu un ticības saglabāšanu.

Ja vēlaties par šo tematu uzzināt ko vairāk, izlasiet rakstu, ko piedāvā šis portāls.